Sudraba gredzens Nr.: 17

Nameja gredzens

Viens no populārākajiem baltu rotu atdarinājumiem ir Nameja gredzens - gan rotkaļi, gan arheologi, gan rotu nēsātāji lieto šo jēdzienu konkrēta gredzena veida apzīmēšanai. Visbiežāk šo gredzenu redzam vīriešu pirkstos, bet to labprāt nēsā arī sievietes. Gredzena oriģināli atrasti latgaļu teritorijās un Daugavas krastu pilskalnos.
Nameja gredzens ir samērā rets atradums, jo tā izgatavošanai bija un joprojām ir nepieciešams rūpīgs un lietpratīgs rotkaļa darbs, un, domājams, arī maksa par to nebija maza, jo gredzeni parasti tika veidoti no sudraba. Ar zemgaļu vadoņa Nameja vārdu šo gredzena veidu sāka saistīt 20. gs. 30. gados, kad Daugmales pilskalnā tika atrasti divi šādi gredzeni un to sāka plaši atdarināt un nēsāt. Gredzena popularitāti un tā nosaukuma rašanos veicināja arī A. Grīna romāns "Nameja gredzens" un L. Liberta gleznotais Nameja portrets - mākslinieka iztēles auklējums.
Taču pats Namejs laikam gan šādu gredzenu nebija pat redzējis - senkapos atrastie gredzeni datēti ar 12. gs. vai vēlākais 13. gs. sākumu, kad Namejs vēl nebija dzimis, bet viņa dzīves laikā šādus gredzenus vairs nenēsāja. Turklāt tā bija latgaļu rota, kuru zemgaļi nelietoja un kuras atradums Daugmales pilskalnā skaidrojams ar to, ka šeit senatnē krustojās daudzu tautību amatnieku un tirgotāju ceļi.

Taču tautas apziņā, vēsturei savijoties ar teiku, radusies leģenda, un svarīga ir ideja, nevis precīzie gadskaitļi un vēsturiskā patiesība. Nameja gredzens kļuvis par latvietības zīmi, un, jebkurā pasaules malā sastopot cilvēku ar šādu gredzenu pirkstā, pazīstam savējo - pat ja viņš ir citas tautas pārstāvis, pat ja viņš pats Latvijā nemaz nav bijis, gredzens liecina, ka viņu kaut kas saista ar šo zemi.